Latvijas Jogas biedrības vēsture
20gs. sākums. 1936. gadā sāka darboties Latvijas jogas biedrība, kuru vadīja Harijs Dīkmanis, bet aktīvistu vidū bija Anna Dolfija, Alfrēds Biezais, Anna Plaudis u. c. Jogas biedrība darbojās kā Rišikešas Šivanandas "Divja Dživan" atzars. Par saviem skolotājiem Jogas biedrības dalībnieki uzskatīja arī Šri Ramanu Mahariši, Šri Aurobindo un Šri Jogendru. 20. gadsimta 20. gados izveidojās un pirmskara Latvijā aktīvi darbojās Rēriha biedrība, kuras uzmanības centrā bija Nikolaja Rēriha skaidrotās Agni jogas (Bhakti un Karmas jogu sintēze) jeb Dzīvās ētikas mācības popularizēšana. Biedrības (ar nosaukumu Meistara loža) dibinātājs 1920. gadā bija Vladimirs Šibajevs (1898–1975), vēlāk N. Rēriha sekretārs Indijā. No 1928. gada biedrību vadīja ārsts Fēlikss Lūkins. Biedrība oficiāli reģistrēta 1930. gada 13. oktobrī. No 1934. gada tās vadītājs bija dzejnieks Rihards Rudzītis. Biedrības paspārnē izveidojās grāmatu apgāds “Uguns.”
Arī mūsdienās Latvijā darbojas vairākas hinduismam piederīgas reliģiskas organizācijas un garīgas kustības. Kopš 1979. gada Latvijā darbojas Starptautiskā Krišnas apziņas kustība. Jau 20. gs. 70. gados Latvijā sāka veidoties Satja Sai Babas kustība. 1988. gadā savu darbību atjaunoja Rēriha biedrība, bet 1992. gadā sāka darboties Austrumu kultūras centrs “Urusvati”. 1992. gadā Rīgā tiek nodibināts Brahma Kumaris Pasaules Garīgās universitātes centrs, kurā tiek praktizēta Rādža joga. 1993. gadā reģistrēta sabiedriskā organizācija "Rīgas Šri Činmoja centrs". 2000. gadā reģistrēta arī Bhakti jogas Liepājas draudze. Kopš 90. gadu beigām Rīgā savu mācību popularizē arī Sahadža jogas piekritēji.
20. gs. beigās Latvijā sāka strauji izplatīties jogas prakse tās fiziskajā aspektā, respektīvi, kā vingrinājumi veselības uzlabošanai. Piemēram, 1999. gadā Rīgā sāka darboties jogas skola “Dipika”, kur nozīmīga vieta ierādīta Hatha jogai. Kopš 2003. gada Hatha jogu interesenti var apgūt arī Daya joga studijā. Jogu var apgūt arī citās studijās un fitnesa centros.
Arī mūsdienās Latvijā darbojas vairākas hinduismam piederīgas reliģiskas organizācijas un garīgas kustības. Kopš 1979. gada Latvijā darbojas Starptautiskā Krišnas apziņas kustība. Jau 20. gs. 70. gados Latvijā sāka veidoties Satja Sai Babas kustība. 1988. gadā savu darbību atjaunoja Rēriha biedrība, bet 1992. gadā sāka darboties Austrumu kultūras centrs “Urusvati”. 1992. gadā Rīgā tiek nodibināts Brahma Kumaris Pasaules Garīgās universitātes centrs, kurā tiek praktizēta Rādža joga. 1993. gadā reģistrēta sabiedriskā organizācija "Rīgas Šri Činmoja centrs". 2000. gadā reģistrēta arī Bhakti jogas Liepājas draudze. Kopš 90. gadu beigām Rīgā savu mācību popularizē arī Sahadža jogas piekritēji.
20. gs. beigās Latvijā sāka strauji izplatīties jogas prakse tās fiziskajā aspektā, respektīvi, kā vingrinājumi veselības uzlabošanai. Piemēram, 1999. gadā Rīgā sāka darboties jogas skola “Dipika”, kur nozīmīga vieta ierādīta Hatha jogai. Kopš 2003. gada Hatha jogu interesenti var apgūt arī Daya joga studijā. Jogu var apgūt arī citās studijās un fitnesa centros.
Pēdējais Latvijas Jogas biedrības valdes protokols Nr. 38 ir datēts 1940. gada 23. septembrī. Par to, ka tobrīd biedrība ir pārmaiņu priekšā, liecina vien piezīme protokolā, ka nav iespējams sameklēt telpas biedrības rudens/ziemas sezonas lekciju lasīšanai. Tomēr valde nolemj, ka lekcijas atsāksies oktobrī. Kas ar biedrības biedriem noticis turpmāk, par to arhīvā ziņu vairs nav. Tomēr ar pēdējo ierakstu protokolu grāmatā pirmskara Latvijas jogas kustības vēsture vēl nebeidzas. Izcilā indiešu jogas skolotāja Joganandas organizācijas „Self Realization Fellowship” (Brālība sevis realizācijai) 1950. gada izdevumā atrodama ziņa, ka Vācijā, Karlsrūē, amerikāņu zonā izvietotajā latviešu filtrācijas nometnē darbojas jogas skolotājs Harijs Dīkmanis. Kā savai pēdējai skolniecei Marionai Makkonelai
stāstījis pats Dīkmanis, tieši Jogananda sagādājis Dīkmanim un viņa sievai Izabellai atļauju izceļošanai uz ASV. Jogananda sazinās ar Dīkmani vēl 1946. gadā un sūta viņam dažādus materiālus, kurus viņš vēlāk izmanto savās lekcijās. 1951. gada sākumā Dīkmanis ir ASV zonā, nometnē Artillerie-Kaserne Bi 4-100, Schwäbisch Gmünd, un no turienes pēc Joganandas uzaicinājuma un ar tā finansiālu atbalstu 1951. gada beigās viņa ģimene dodas uz ASV, kur līdz 1952. gada 5. martam dzīvo Bruklinā, Ņujorkā. Jogananda piedāvā H. Dīkmanim darbu savā organizācijā Losandželosā. Diemžēl Jogananda mirst tā paša gada 7. martā, un Dīkmanis viņu tā arī vairs nesatiek. Vairākos Ramana Maharši kustības izdevumos var lasīt, ka Dīkmanis kopš 1950. gadu beigām kādu brīdi dzīvojis Anglijā,4 taču šo informāciju neapstiprina paša Dīkmaņa stāstītais. Mariona Makkonela apgalvo, ka Dīkmanis nekad nav pieminējis šādu Anglijas periodu un ka viņam vispār nav paticis – viņš pat esot baidījies – ceļot. Ja pieņemam, ka Dīkmanis patiešām bijis Anglijā, tas varēja būt vienīgi pa ceļam no Vācijas uz ASV, tas ir, no 1951. gada beigām līdz 1952. gada februārim. 1953. gadā viņa vārds parādās izdevumā, kurā apkopoti „Divine Life Society” (Dievišķās dzīves sabiedrības) centrālajā mītnē Rišikešā rīkotā Pasaules reliģiju parlamenta materiāli.
Vēlāk Dīkmaņa vārds bieži sastopams dažādos ar pasaules jogas kustību saistītos izdevumos.
stāstījis pats Dīkmanis, tieši Jogananda sagādājis Dīkmanim un viņa sievai Izabellai atļauju izceļošanai uz ASV. Jogananda sazinās ar Dīkmani vēl 1946. gadā un sūta viņam dažādus materiālus, kurus viņš vēlāk izmanto savās lekcijās. 1951. gada sākumā Dīkmanis ir ASV zonā, nometnē Artillerie-Kaserne Bi 4-100, Schwäbisch Gmünd, un no turienes pēc Joganandas uzaicinājuma un ar tā finansiālu atbalstu 1951. gada beigās viņa ģimene dodas uz ASV, kur līdz 1952. gada 5. martam dzīvo Bruklinā, Ņujorkā. Jogananda piedāvā H. Dīkmanim darbu savā organizācijā Losandželosā. Diemžēl Jogananda mirst tā paša gada 7. martā, un Dīkmanis viņu tā arī vairs nesatiek. Vairākos Ramana Maharši kustības izdevumos var lasīt, ka Dīkmanis kopš 1950. gadu beigām kādu brīdi dzīvojis Anglijā,4 taču šo informāciju neapstiprina paša Dīkmaņa stāstītais. Mariona Makkonela apgalvo, ka Dīkmanis nekad nav pieminējis šādu Anglijas periodu un ka viņam vispār nav paticis – viņš pat esot baidījies – ceļot. Ja pieņemam, ka Dīkmanis patiešām bijis Anglijā, tas varēja būt vienīgi pa ceļam no Vācijas uz ASV, tas ir, no 1951. gada beigām līdz 1952. gada februārim. 1953. gadā viņa vārds parādās izdevumā, kurā apkopoti „Divine Life Society” (Dievišķās dzīves sabiedrības) centrālajā mītnē Rišikešā rīkotā Pasaules reliģiju parlamenta materiāli.
Vēlāk Dīkmaņa vārds bieži sastopams dažādos ar pasaules jogas kustību saistītos izdevumos.
Mariona Makkonela atceras, ka 1954. gada februārī Svami Šivananda pagodina Hariju Dīkmani ar apbalvojumu „The Star of the Divine Life Society” un tā paša gada jūnijā viņš iegūst titulu „YogiRaj”. 1962. gada janvārī viņš iegūst psiholoģijas doktora grādu un četrus mēnešus vēlāk – arī metafizikas doktora grādu Dievišķās metafizikas koledžā Indianapolisā, ASV. 1958. gadā viņš publicē savu grāmatu par Šivanandu:
„Yoga Chakravarty: Sri Swami Sivananda”. Sarakstē ar „Divine Life Society” darbiniekiem raksta autore noskaidroja, ka Dīkmanis ir sakārtojis vēl vienu grāmatu par Šivanandu, kas publicēta ap 1947.–1948. gadu,7 –„Siva. His Life and Mission”. Grāmatā ievietots arī īss Dīkmaņa atmiņu stāsts par jogas kustības aizsākumiem Latvijā,8 kā arī viņa dažādos gados nolasītās lekcijas un Šivanandam sūtītās vēstules. 1970. gadu sākumā Dīkmanis darbojas
Ņujorkā, un, kad 1972. Ņujorkas tuvumā nodibinās Bhagavana Šri Ramana Maharši centrs – Arunačala ašrams, Dīkmanis pārceļas uz dzīvi tajā. Pēc sievas Izabellas nāves 1974. gadā viņš dodas uz Sanrafaēlu Kalifornijā, kur pavada savas dzīves pēdējos gadus. Kā atceras Mariona Makkonela, Sanrafaēlā viņam vairs bija tikai daži skolnieki un viņš bieži juties vientuļš.
H. Dīkmaņa zemes dzīve beidzās 1979. gadā. Taču vēl 2011. gada decembrī laikrakstā „India Abroad” rakstā „Unfolding divinity through transformation”
(Dievišķā atklāšanās caur pārveidošanos) Harijs Dīkmanis nosaukts par vienu no izcilākajiem Šivanandas sekotājiem, kas darbojies Ņujorkas štatā.
Pat šī īsā ziņa ir skaidrs apliecinājums tam, ka Dīkmanis pilnībā ir piepildījis savu jaunībā izvirzīto mērķi – būt par piemēru un skolotāju jogas mācības
izmantošanā visiem, kas uzsākuši grūto, taču paveicamo sevis izzināšanas un pilnveidošanas ceļu.
„Yoga Chakravarty: Sri Swami Sivananda”. Sarakstē ar „Divine Life Society” darbiniekiem raksta autore noskaidroja, ka Dīkmanis ir sakārtojis vēl vienu grāmatu par Šivanandu, kas publicēta ap 1947.–1948. gadu,7 –„Siva. His Life and Mission”. Grāmatā ievietots arī īss Dīkmaņa atmiņu stāsts par jogas kustības aizsākumiem Latvijā,8 kā arī viņa dažādos gados nolasītās lekcijas un Šivanandam sūtītās vēstules. 1970. gadu sākumā Dīkmanis darbojas
Ņujorkā, un, kad 1972. Ņujorkas tuvumā nodibinās Bhagavana Šri Ramana Maharši centrs – Arunačala ašrams, Dīkmanis pārceļas uz dzīvi tajā. Pēc sievas Izabellas nāves 1974. gadā viņš dodas uz Sanrafaēlu Kalifornijā, kur pavada savas dzīves pēdējos gadus. Kā atceras Mariona Makkonela, Sanrafaēlā viņam vairs bija tikai daži skolnieki un viņš bieži juties vientuļš.
H. Dīkmaņa zemes dzīve beidzās 1979. gadā. Taču vēl 2011. gada decembrī laikrakstā „India Abroad” rakstā „Unfolding divinity through transformation”
(Dievišķā atklāšanās caur pārveidošanos) Harijs Dīkmanis nosaukts par vienu no izcilākajiem Šivanandas sekotājiem, kas darbojies Ņujorkas štatā.
Pat šī īsā ziņa ir skaidrs apliecinājums tam, ka Dīkmanis pilnībā ir piepildījis savu jaunībā izvirzīto mērķi – būt par piemēru un skolotāju jogas mācības
izmantošanā visiem, kas uzsākuši grūto, taču paveicamo sevis izzināšanas un pilnveidošanas ceļu.
